fbpx

Pārrunājot monogāmijas nosacījumus

Televīzijā, savās vai citu kāzās mēs visi esam redzējuši klasisko rituālu, kā pāris kāzu ceremonijā publiski no sirds solās būt kopā un uzticīgi, “līdz nāve mūs šķirs”. Tomēr kāpēc bieži vien paiet pat desmitiem gadu pēc šī solījuma izteikšanas, līdz izrādās, ka partneriem nav zināma vienam otra monogāmijas definīcija, turklāt tās, iespējams, ir ievērojami atšķirīgas? Brīdi padomājiet, vai jums pašiem ar dzīvesbiedru ir vienādas atbildes kaut uz daļu no šiem jautājumiem:

  • Cik bieži mums ir sekss? Kurš ir iniciators?
  • Vai pašapmierināšanās ir parasta dzīves sastāvdaļa, vai arī tā nozīmē, ka attiecībās kaut kas nav kārtībā?
  • Vai man drīkst būt pretējā dzimuma draugi? Vai es drīkstu divdomīgi jokot ar šiem cilvēkiem?
  • Vai es drīkstu flirtēt ar citiem? Kur ir robežas?
  • Vai es drīkstu skatīties pornogrāfiju? Vai mēs to skatāmies atsevišķi? Kurš to izlemj?
  • Vai ceļojumos, kuros dodamies atsevišķi, mums var būt gadījuma sekss ar citiem cilvēkiem?

Šis saraksts var būt vēl plašāks, ietverot ne vien seksu, bet arī seksuālās fantāzijas, draudzību, domas, iekāri un emocijas. Šajā rakstā es pastāstīšu, kāpēc ir svarīgi skaidri uzzināt partnera uzskatus un ko tieši mēs katrs sagaidām no monogāmijas, kā arī to, kā spert pirmos soļus pretī skaidrākām, abpusējas uzticības pilnākām attiecībām.

Atgriezīsimies pie laulību solījuma: aptuveni puse pāru pēc kāzu dienas vairs nekad nerunā par uzticību [1]. Vēl retākas šādas sarunas ir neprecētiem pāriem, kuri nekad nepiedzīvo “jā” un “līdz nāve mūs šķirs” rituālu un varbūt nekad arī atklāti nerunā ar savu otro pusīti par uzticību. Tādēļ dzīvesbiedru izpratne par šo jautājumu bieži paliek noklusēta. Šī mēmā vienošanās un atklātu sarunu trūkums liek pārim palikt katram pie saviem pieņēmumiem par to, ko tieši nozīmē uzticība. Tas rada atšķirīgus priekšstatus par monogāmijas patieso definīciju attiecībās – neredzamu plaisu, kas klusējot tikai paplašināsies. Kādā pētījumā atklājās, ka 40% cilvēku attiecībās nezināja savu partneru monogāmijas “noteikumus” [1]. Kā gan ir iespējams sekot noteikumiem, kuri pat nav zināmi? Iztēlojieties krustojumu ar daudzām mašīnām, kur tikai 40% šoferu zina, ko nozīmē sarkanā gaisma. Tagad sasaistiet to ar aizvien biežākajiem šķiršanās gadījumiem visā pasaulē. Tā kā cilvēki bieži nezina, ko no viņiem sagaida dzīvesbiedrs, viņi, paši to neapzinoties, nereti pārkāpj partnera sarkanās līnijas [1].

 Pāri visai bieži sāk kopdzīvi bez skaidri izteiktiem uzticības nosacījumiem, piemēram, “es zinu, ka tu nekrāpsies, bet es gan droši vien to darīšu” vai “es būšu tev uzticīgs, izņemot laiku, kad tu būsi stāvoklī”, jo ir iespējama situācija, kad viens no partneriem vēlas regulāru seksu, kamēr otrs to negrib vai nespēj sniegt. Vēl cita vārdos neizteikta vienošanās var būt “es tev būšu emocionāli uzticīgs, bet man būs vienas nakts sakari”, kuras pamatā ir uzskats, ka ir pieļaujams sekss bez emocionālās saiknes. Citi vārdos neizteiktie uzticības nosacījumi var pat nebūt saistīti ar fizisku seksu: “es pavadīšu daudz laika ar otru puisi, kurš ir manī iemīlējies, un mums būs dziļas, izjustas sarunas, bet es ar viņu nemīlēšos”, uzskatot, ka bez fiziska seksa nav arī krāpšanās.

Šie nerakstītie noteikumi bieži ir balstīti uz kultūras normām, reliģisko pārliecību (vai tās neesamību), tradicionālajām dzimumu lomām, ģimenes pieredzi un personiskajām morāles vērtībām. Tie bieži netiek izteikti vārdos un var atšķirties no izrunātajiem noteikumiem. Un, tā kā tie ir noklusēti, abiem dzīvesbiedriem var būt atšķirīgi un pat pretēji uzskati par šiem nosacījumiem. Atšķirīgie uzskati tad arī noved pie tā, ka cilvēki no partnera sagaida dažādu pakāpju uzticību.

Gadās, ka, saskaroties ar problēmām attiecībās, daudzi pāri pārdefinē savus uzskatus par monogāmiju un nonāk pie skaidrākas vienošanās [2]. Turklāt, kā norāda Dr. Tamija Nelsone, ir svarīgi par to vienoties ne tikai vienu reizi vien – viņasprāt, sarunām par uzticību ir jābūt pastāvīgām. Monogāmiju viņa uztver kā spektru, ne bināru terminu un tāpēc mudina pārus regulāri atgriezties pie savu uzticības principu pārrunāšanas [1]. Šajā gadījumā regulāras sarunas ir vēl svarīgākas, nekā iegādājoties jaunu trauku mazgājamo mašīnu vai izlemjot, kā nokrāsot dzīvojamās istabas sienas, jo gadu gaitā pāri iziet dažādas attiecību stadijas [2], līdz ar kurām ir jāmainās arī šiem noteikumiem. Tādiem dzīves posmiem kā bērnu piedzimšana, viņu aiziešana no mājām, menopauze, pensija, tāpat personīgajām eksistenciālajām krīzēm un izaugsmes brīžiem būtu jāierosina šo vissvarīgāko vienošanos pielāgot jaunajiem apstākļiem. Ja atgriežamies pie analoģijas ar automašīnām, tas būtu kā vadītāja tiesību atkārtota nolikšana, kad esošajām ir beidzies termiņš.

Kāpēc ir svarīgi vienoties par monogāmijas noteikumiem? Lai arī šī saruna var būt nepatīkama, ieguvumi no tās krietni pārspēj jebkādu diskomfortu. Abpusēja izpratne par to, kas ir un nav pieņemams, veicina dziļākas un veselīgākas attiecības. Sarunās noskaidrojas situāciju, tālab attiecības pēc tam ir mazāk pakļautas pārpratumiem un nodevībai, tā vietā veicinot savstarpēju uzticību.

Ja pāris izvēlas vienoties par saviem monogāmijas noteikumiem, to parasti labāk ir darīt apmācīta psihologa vadībā. Šāda vienošanās terapijas sesijas laikā ļaus pāriem noteikt viņiem pieļaujamo un nepieļaujamo uzvedību. Dzīvesbiedri var pārrunāt vairākus attiecību aspektus, to vidū:

  • Domas
    • Vai es dalos savās seksuālajās domās ar tevi vai paturu tās pie sevis?
  • Fantāzijas
    • Vai es dalos savās fantāzijās par slavenībām vai iedomu tēliem? Cik detalizēti es varu par tām stāstīt? Vai es stāstu, ko varbūt fantazēju par īstiem cilvēkiem?
  • Iekāre
    • Ja es seksā vēlos ko tādu, kā mūsu attiecībās nav, vai es to pārspriežu ar tevi vai paturu pie sevis?
  • Emocijas
    • Ko iesākt, ja man izveidojas emocionāla tuvība ar pretējā dzimuma draugu?
  • Sekss
    • Cik bieži mums ir sekss? Kurš ir iniciators?
    • Vai es drīkstu skatīties pornogrāfiju? Vai mēs to skatāmies atsevišķi? Kurš to izlemj?
    • Vai atsevišķu ceļojumu reizēs mums drīkst būt gadījuma sekss?
    • Vai mēs stāstām viens otram, ka masturbējam?
  • Flirts
    • Kādi ir noteikumi par flirtēšanu ar citiem cilvēkiem?
    • Vai drīkst flirtēt ar kolēģiem?
    • Vai drīkst flirtēt ar dzīvesbiedra draugiem?
    • Kur ir robeža starp nevainīgu flirtu un tādu flirtu, kas var ierosināt greizsirdību?

Tie ir tikai daži jautājumi, lai ilustrētu iespējamās tēmas procesā, kas var turpināties vairāku terapijas sesiju garumā. Daži pāri to uztver ļoti nopietni un iesaistās karstās diskusijās, kamēr citi ir mierīgāki un saskata to kā iespēju iepazīt vienam otru un kopā attīstīties. Mana pieredze rāda, ka pāri ar skaidri noteiktām robežām vienlaikus arī vairāk uzticas viens otram, un viņiem ir lielāka pārliecība par savu dzīvesbiedru nekā pāriem, kuri atturas no atklātām sarunām, tā vietā izvēloties palikt pie saviem pieņēmumiem.

Šādas sarunas nenoliedzami ir smagas, jo sevišķi tad, ja tās notiek pirmo reizi un vēlā attiecību posmā. Taču tad, ja šīs sarunas balstās uz mīlestību un kopīgu vēlmi izveidot spēcīgākas savstarpējās attiecības, ar tām tikt galā būs daudz vieglāk nekā ar pārpratumu izraisītajām sekām.

Atsauces
1. Warren, J.T., Harvey, S.M., & Agnew, C.R. (2011). One love: Explicit monogamy agreement among heterosexual young adult couples at increased risk of sexually transmitted infections. Journal of Sex Research, 48(1), 1–8.
2. Nelson, T. (2013). Redefining Your Relationship After Infidelity: The New Monogamy. New Harbinger Publications.