fbpx

Krāpj, nekrāpj…

Iedomāsimies laiku, kad cilvēki pirmoreiz iesēja sēklas. Sākumā viņi ražu droši vien skaidroja ar dievu labvēlību, zvaigžņu kārtību vai tuvējās cilts lāstu. Bet pamazām ļaudis iemācījās, ka augiem ir vajadzīgs noteikts saules gaismas, ūdens, temperatūras un barības vielu daudzums, un tā viņi tika galā ar vienu no savām pamatvajadzībām – ēdienu. Bet kāpēc gan mēs joprojām nespējam pieskaņot savas gaidas realitātei, kad runa ir par uzticību un monogāmiju? Pētījumi rāda, ka šajā ziņā mēs vēl aizvien esam akmens laikmetā un ticam pasakām par princi baltā zirgā un mūžīgo mīlestību, kamēr mūsu dzīve ir nebeidzams seriāls Sekss un lielpilsēta.

“Ne manā sētā!”

Lai arī dzīvesbiedra neuzticība bieži izrādās negaidīta, mēs ne vienmēr to uzskatām par galīgi neiespējamu. Ir vairāki zinātniski pētījumi, kas pievērsušies cilvēku uzskatiem par attiecību partnera krāpšanas iespējamību. Kādā pētījumā pāri, kas bija precējušies mazāk nekā desmit gadu, uzskatīja, ka laulības sākumposmā ir 7,9 procentu iespējamība partnerim kādubrīd iesaistīties seksuālās attiecībās ārpus laulības [2]. Vairāk nekā trešdaļa cilvēku, kas bija precējušies mazāk nekā desmit gadu, pilnībā uzticējās savam partnerim, sakot, ka tie nekādā gadījumā viņus nekrāptu [3]. Citā pētījumā jautājums par krāpšanu tika uzdots jaunlaulātajiem. Viņuprāt, iespējamība, ka partneris nākamā gada laikā iesaistīsies vienas nakts sakarā, īslaicīgās attiecībās vai nopietnā mīlas dēkā, ir mazāka par trim procentiem [3]. Šķiet, ka caur medusmēneša rozā brillēm skatāmies arī uz uzticēšanos…

Ir cilvēki, kas laulību uztver kā nopietnu soli, taču tās ietekme uz partneru uzticību nav viennozīmīgi skaidra. Arī neoficiālās, bet stabilās attiecībās cilvēki lielākoties paļaujas uz to, ka partneri viņus nekrāps, un šī uzticība ir tikpat spēcīga kā precētajiem pāriem. Civilattiecībās saistītie cilvēki uzskata, ka partnera krāpšana iespējama 5–9 procentos gadījumu [1], kas ir tajā pašā intervālā kā precētu pāru aplēses.

“Zāle ir zaļāka manā pusē!”

Kad runa ir par uzticību, zāle otrpus sētiņai, šķiet, nav gluži tik zaļa kā šajā pusē. Interesanti dati tika iegūti kādā pētījumā, kurā cilvēkiem tika jautāts par krāpšanas iespējamību citu attiecībās. Tajā respondenti sacīja, ka savu partneri krāpj aptuveni 42 procenti pretējā dzimuma pārstāvju [1]. Tas parāda, ka sevis piekrāpšanu cilvēki neuzskata par īpaši iespējamu, taču krāpšana kā tāda, viņuprāt, ir gana izplatīta. Mēs esam visnotaļ pārliecināti, ka citi krāpjas, taču vienlaikus arī uzskatām, ka mūsu partneri ir citādi.

Un patiesībā…

Cik izplatīta krāpšana ir patiesībā? Iegūt datus par neuzticību bieži ir sarežģīti – iespējams, ar šo tēmu saistītās kauna apziņas dēļ. Aplēses ir ļoti atkarīgas no aptaujā izmantotajām metodēm, no uzrunātajiem cilvēkiem un pētnieku izmantotā neuzticības definējuma. Apkopojot daudzus pētījumus, tomēr atklājas kopsakarība, kas ir krietni nepatīkamāka par gaidīto. Statistika rāda, ka krāpj 26–70 procentu sieviešu un 33–75 procenti vīriešu [4; 5; 6]. Lai gan stereotipi mums saka, ka vīrieši krāpj biežāk, pētījumi apliecina ko citu. Tā kā vīrieši aptaujās lielākoties pārspīlē un sievietes samazina savu seksuālo partneru skaitu, varam teikt, ka neuzticība ir vairāk vai mazāk līdzīgi izplatīta abu dzimumu vidū.

Lai gan pētījumi neparāda precīzu krāpšanas biežumu, ir skaidrs, ka realitātē neuzticība ir sastopama daudz vairāk, nekā cilvēki to paredz savās attiecībās. Daži pētījumu autori apgalvo, ka ārlaulību attiecības kādā kopdzīves posmā var būt novērojamas līdz pat 76 procentiem pāru [7].

Solījumus vienmēr pavada to pārkāpšana, un tas attiecas arī uz solījumiem, kurus izsakām kāzās. Lielākā daļa cilvēku meklē pastāvīgas attiecības un nosoda neuzticību laulības dzīvē [9], lai gan patiesībā krāpšana ir visnotaļ izplatīta. Manuprāt, cilvēki nav tik monogāma suga, kā mēs paši sevi nereti uztveram, – iespējams, mēs vienkārši esam noskaņoti pārlieku ideālistiski. Lai vai kā, es kā zinātniece ticu tam, ka patiesību zināt ir vērtīgi.

Atsauces

  1. Watkins, S. J. & Boon, S. D. (2016). Expectations regarding partner fidelity in dating relationships. Journal of Social and Personal Relationships, Vol. 33(2), 237–256.
  2. Wiederman, M. W., & Allgeier, E. R. (1996). Expectations and attributions regarding extramarital sex among young married individuals. Journal of Psychology and Human Sexuality, 8, 21–35.
  3. Buss, D. M., & Shackelford, T. K. (1997). Susceptibility to infidelity in the first year of marriage. Journal of Research in Personality, 31, 193–221.
  4. Eaves, S. H., Robertson-Smith, M. (2007). The Relationship Between Self-Worth and Marital Infidelity: A Pilot Study. The Family Journal: Counselling and Therapy for Couples and Families, Vol. 15, No. 4, October 2007, 382–386.
  5. Block, J. (2008). Open: Love, sex and life in an open marriage. Berkley, CA: Seal Press.
  6. Nass, G. D., Libby, R. W., & Fisher, M. P. (1981). Sexual choices. Monterey CA: Wadsworth Health Sciences. Citēts pēc: Brandon, M. (2011). The challenge of monogamy: bringing it out of the closet and into the treatment room, Sexual and Relationship Therapy, 26:3, 271–277.
  7. Thompson, A. P. (1983). Extramarital sex: A review of the research literature. Journal of Sex Research, 19, 1-22. Citēts pēc: Conley, T. D., Moors, A. C., Ziegler, A., & Karathanasis, C. (2012). Unfaithful individuals are less likely to practice safer sex than openly nonmonogamous Individuals. Journal of Sexual Medicine, 9(6), 1559–1565.
  8. Zimmerman, K. J. (2012). Clients in Sexually Open Relationships: Considerations for Therapists. Journal of Feminist Family Therapy, 24:3, 272–289.
  9. Weiner, D. M. (2003). The sex-starved marriage. New York, NY: Simon & Schuster.